Rīgas mājokļu vide: jaunie arhitektūras horizonti - Reinholda Šmēlinga 2014. gada konference

 

sch14 2

Konferences mājas lapa: http://arhitekts.riga.lv/konference

Organizē: uic logo 2

 

Reinholda Šmēlinga konferences referāti un lekcijas ir tikai viens no aspektiem, kas veido konferences saturu. Vēl ir moderatoru darbs, auditorijas jautājumi un komentāri; sākotnējās ieceres formulētas konferences preambulā. Pamatā saturu noteica profesora Tēkes de Jonga, Kristīnes Rolles, Ivitas Oses un Horhes Lobosa referāti. Dalībnieku aptauja savukārt parādīja tās tēmas, kas klātesošos bija uzrunājušas visvairāk, šīs tēmas cieši saskan ar tām, kuras bijām izvēlējušies kā konferences pamattēmas. Vairāki referāti atbildēja uz konferences preambulā formulētajiem un līdz šīm neatbildētajiem jautājumiem. Jautājumi no auditorijas atklāja tēmas, par kurām publikai ir interese, bet uz kurām vairākumā gadījumu referātos atbilžu nebija. Šī raksta uzdevums ir ar nelielu laika atkāpi pārskatīt konferences saturu un atrast saiknes starp tās daļām. Rezultātā dažas domas ir formulētas kā rekomendācija turpmākajam aģentūras darbam saistībā ar Rīgas mājokļu un mikrorajonu vidi, attīstību un kvalitāti. Nobeigumā ir apkopoti arī tie jautājumi, uz kuriem būtu jāmeklē atbildes turpmākajās Šmēlinga darbnīcās un pasākumos.

Analizējot izskanējušos referātus, tika atrasti vairāki atslēgas vārdi: kontrolēt, mantojums, divu līmeņu, pārvaldība, mikrorajonu plānojums, neveiksmīga sadarbība, sabiedrības iesaiste, kopienas. Konferencei bija četras sadaļas. Saikne tika atrasta starp sadaļām „Iespēju domāšana”, „Kopienu apstākļi un realitāte” un „Laikmetīgās pilsētbūvniecības sākums”, savukārt sadaļa „Mājokļu un arhitektūras politika” palika nedaudz nostāk, un atrast saiknes ar pārējām sadaļām bija grūti.

Sadaļa „Iespēju domāšana”, kurā uzstājās profesors Tēke de Jongs un arhitekte Arnita Melzoba un kuru moderēja arhitekts dr. Arne Riekstiņš, atspoguļoja galvenās vides projektēšanas problēmas: projektēšanas kvalitātes novērtēšanu un sabiedrības iesaistīšanu. Pašu sadaļas nosaukumu noteica profesora piedāvātais termins no modālās loģikas un Londonas Arhitektūras festivāla publikācijas nosaukums (abos gadījumos – „Possibility Thinking”).

Profesors Tēke de Jongs referātā aprakstīja „valodu”, ar kuru ir iespējams formulēt daudzas teorijas, nevis kādu fundamentālu projektēšanas vai apbūvētas vides teoriju. Tajā „var runāt” par pilsētbūvniecības un arhitektūras projektu un tā piedāvāto kvalitāti. Šīs valodas pamatā ir vienkāršu definīciju lietošana. Profesors šo valodu ilustrēja ar vienkāršu identitātes definīciju – „diference from the rest, continuity within itself”. Tajā slēpjas mēroga paradokss, kuru profesors ir novērojis vairākās telpiskajās parādībās: aglomerāciju formā, ielu hierarhijā un telpā iesaistītajās funkcijās. Šis novērojums caurvija visu profesora darbu. Tēke de Jongs definēja projektēšanu kā „nevarbūtīgu iespēju meklēšanu” (search for the improbable possibilities). Tātad identitātei ir divi līmeņi, kam varētu būt pretēja nozīme. Bet, visticamāk, tas nenotiks bez projektēšanas iejaukšanās. Identitāte ir dažādības paveids un atšķiras atkarībā no mēroga. Projektēšanas galvenais uzdevums, pēc profesora domām, ir projektēt pārmaiņas, kas nenotiktu pašas no sevis.

Arhitekte Arnita Melzoba prezentēja savu Londonas Arhitektūras festivāla pieredzi, kas labi ilustrēja problēmas, ar kurām nākas sastapties jaunajiem speciālistiem. Galvenā problēma ir saprast „kontroles mehānismu iespējamību šī brīža situācijai”. Kontrolei ir nepieciešama situācijas izpratne, kas meklējama, strādājot ar šobrīd notiekošo. Šī brīža mainīgajā situācijā, kurā nav iespējams izmantot ilgtermiņa vīzijas, ir jāmeklē citi iejaukšanās veidi, uzsver Arnita. Kā viens no kontroles veidiem tika apsvērta atvērta stratēģija sabiedrības iesaistīšanai. Šāda stratēģija meklē instrumentus ārpus fiziskās vides kopsakarību valodas, skaidri atsakoties no projektētāju ierasto kategoriju formulējumiem. Taktiskajā līmenī risināta neveiksmīga sadarbība starp „Limehouse Cut”kanāla telpu un jauniem attīstības projektiem. Stratēģijai ir divi posmi. Pirmais ir notikuma projektēšana sabiedrības iesaistīšanai. Otrs – kanālmalu pielāgošana mainīgajai krastu izmantošanai.

Diemžēl sadaļas moderators nespēja atrast šo divu referentu (Tēkes un Arnitas) savstarpējo saikni, ko atzina arī aptaujātie konferences dalībnieki. Arī preambula minēta projektēšanai raksturīga domāšanas modalitāte (jeb attieksme pret īstenību), arī pēc profesora izklāsta bija grūti uztverama konferences dalībniekiem. Neizpratne par projektēšanas lomu ir tik liela, ka profesoram nācās provocēt auditoriju, atkārtojot vienu no saviem populārākajiem citātiem: „Mājoklis nerada mājsaimniecību, tas rada iespēju pastāvēt vairākām mājsaimniecībām!” („House does not cause a household, it makes many households possible!”).

Izskanēja jautājums: kāds iespaids profesoram izveidojies par Latvijas apbūvētās vides projektētājiem. Vēlāk diskusijā Tēke de Jongs dzirdēja arī viedokli, ka arhitekti nespēj vai pat nevēlas pareizi reaģēt uz konkrētā brīža sociālo kontekstu. Profesors atbildēja, ka, viņaprāt, pašlaik Rīgā arhitekti cenšas būt ļoti sociāli iesaistīti; tiesa, viņš atgādināja, ka ir jārada nepieciešamais ne tikai esošajam sociālajam kontekstam, bet arī nākotnei, kad šis konteksts varētu mainīties. Profesora pamatdoma bija: projektēšanas galvenais uzdevums ir projektēt apstākļus daudzām iespējamām sabiedrības un dzīvības formām. Tēke de Jongs paskaidroja, ka izvēles iespēja un daudzveidība mazina risku attiecībā uz daudzām, tostarp retām, sugām un kopienām. Tas gan nenozīmē, ka projektētāji nestrādā mūsdienu sabiedrības labā – arhitektiem un pilsētbūvniekiem ir jārada artefakti, kurus var uzbūvēt, kuri ir noturīgi, kurus var izmantot (kuri ir funkcionāli) un kuri ir estētiski baudāmi, – visi šie aspekti, neapšaubāmi, ir ļoti svarīgi.

Kopienu apstākļu un realitātes sadaļas referenti un moderators uzdeva jautājumu: vai ir iespējams paredzēt pilnīgi visas kāda projekta jeb vīzijas konsekvences. Kā arī – vai projektējot esošo situāciju pašu par sevi var vērtēt pozitīvi vai negatīvi? Tādējādi šai sadaļai bija cieša saikne ar „Iespēju domāšanas” tēmu. Referātus lasīja arhitekts Visvaldis Sarma un divas sociālās antropoloģijas maģistrantūras studentes – Zane Dātava un Kristīne Rolle. Moderēja – sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.

Visvaldis Sarma izklāstīja dažus utopisko jeb statisko vīziju piemērus, kas daļēji ir īstenoti. Šīm iecerēm ir izveidojušās pavisam neparedzētas konsekvences. Esošo situāciju ar mājokļiem un pieprasījumu pēc tiem viņš ilustrēja ar finanšu tirgus datiem. Beigās arhitekts uzdeva jautājumu, vai F.L. Raita „broadacre city”iecerē jau nav iekodēts hikikomorifenomens. Jeb, citiem vārdiem sakot, vai jebkāda statiskā utopija par sabiedrības stāvokli nākotnē nevarētu radīt pretējas konsekvences.

Zane Dātava savā pētījumā pievērsās vizuālajai antropoloģijai un runāja par Purvciema-1 mikrorajona dienvidu daļas dažādo laikmetu namu savstarpējām attiecībām. Viņa nonāca pie atziņas, ka jaunās (pēc 1990. gada) būvētās ēkas atņem vecajām eksistences centru. Šis referāts ir noderīgs Rīgas pilsētplānotājiem kā refleksija uz pēdējo 20 gadu attīstību pēckara mikrorajonos.

Kristīne Rolle runāja par klaiņojošo kaķu aprūpētāju kopienas etnogrāfiju turpat Purvciemā. Šīs etnogrāfijas uzdevums ir saprast, vai mikrorajonos vispār ir iespējamas kopienas un kādi apstākļi tās veido. Kristīne klātesošo uzmanību pievērsa tam, ka esošās kopienas nav izmantojamas sabiedrības iesaistei kāda projekta īstenošanā. Tās veido indivīdi, kas savas privātās telpas robežas ir gatavi pārkāpt voluntāri. Profesionāļi no malas šīs kopienas var izmantot kā ikdienas dzīves informācijas avotu, lai spētu labāk izprast sabiedrību.

Komentāros izskanēja dažas tēmas, kas prasa padziļinātu izpēti. Pirmā bija izpratne par sarūkošo iedzīvotāju skaitu un pieprasījumu pēc mājokļiem. Vai mikrorajoni drīzumā varētu palikt tukši? Otrā – par iedzīvotāju sapņiem.

Moderators Klāvs Sedlenieks spēja veicināt viedokļu apmaiņu starp dalībniekiem. Piemēram, vai kopienas ir rīks, lai aktivizētu sabiedrību kāda mērķa sasniegšanai (kas ir bieži lietots jēdziens arhitektu, ainavu arhitektu, plānotāju un sabiedrisko darbinieku vidū), vai tas ir abstrakts jēdziens, kurā katrs var izteikt, ko vien vēlas. Vai mēs kādas vides konkrētā brīža stāvokli varam novērtēt pozitīvi vai negatīvi? Dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka novērotājs no malas diez vai ir tiesīgs vērtēt situāciju šādās kategorijās un ka esošās kopienas var vien novērot un uzzināt, kā īsti funkcionē kāda konkrēta sociālā vide.

„Mājokļu un arhitektūras un politikas” sadaļa atspoguļoja pilsētu attīstības un vides pārvaldības attiecības. Tajā piedalījās Londonas Universitātes koledžas doktorants no Igaunijas ģeogrāfs Tauri Tuvikene, profesore Sandra Treija ar maģistranti Tamāru Kalantajevsku (RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte), arhitekte Linda Leitāne un vēstures maģistre Ivita Ose. Moderēja – arhitekts Oskars Redbergs.

Tauri Tuvikene atzina, ka mikrorajonu urbanizācijai jeb, kā mēdz teikt, urbānajai attīstībai trūkst vīzijas. Autostāvvietas mikrorajonos atspoguļo cīņu par telpu, līdzīgi kā cīņu pēc dzīvojamās telpas pēckara gados Eiropā. Pētnieks konstatēja, ka pašreizējie auto novietņu problēmas risinājumi, kas balstīti uz ēkām piesaistītajiem zemesgabaliem, fragmentē zemes izmantošanu. Ja auto novietnes arī turpmāk tiks veidotas individuāli, vadoties pēc „ēkas un piesaistāmā zemesgabala” politikas, tad tas drīzāk ir formas agregātstāvoklis jeb „dispersijas stāvoklis”. Tas ir arī iedzīvotājiem saprotams organizācijas veids. Ir acīmredzami, ka ne Tallinā, ne Rīgā teritorijas plānotāji nav pieraduši konsultēties ar citām iesaistītajām pusēm, kā arī neredz savu lēmumu konsekvences (piemēram, attiecībā uz iedzīvotājiem). Iespējams, profesora Tēkes de Jonga mēroga artikulācija var palīdzēt virzīt mikrorajonu urbanizāciju un projektēt pārvaldes formas, kas izriet no vides mēroga.

Kāpēc arhitekti nerunā par arhitektūras projektēšanu? RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātes profesore Sandra Treija prezentēja pētījumu par kompleksitāti dzīvojamā fonda pārvaldībā. Galvenā tēze: liels līdzvērtīgu dalībnieku skaits apsaimniekošanas procesā jeb kompleksitāte kavē ātro daudzdzīvokļu ēku renovāciju. Profesore uzskata, ka pilsētbūvnieciskie risinājumi mikrorajonos ir zināmi un principā skaidri visām iesaistītajām pusēm – citiem vārdiem, izmantojot profesora de Jonga terminoloģiju, tie ir varbūtēji, un tie notiks paši no sevis. Profesore runāja par to, kā „īrnieka mentalitāte” kavē māju renovāciju. Tomēr galā palika neatbildēts jautājums, kāda ir saikne starp pārvaldību un māju siltināšanu kā Eiropas Savienības energoefektivitātes politiku.

Arhitektes Lindas Leitānes-Šmīdbergas ziņojums par konkursiem uzsvēra šīs jomas prakses galveno funkciju – iespēju kontrolēt būvniecības procesu Rīgas vēsturiskā centra teritorijā. Viņa uzskata, ka nepieciešami divu pakāpju konkursi: atklāti konkursi par programmu un konkursi par arhitektūras risinājumiem iepriekšējā kārtā, kā arī citos dokumentos un pētījumos definētajā kontekstā.

Konferences preambulas centrālā tēze – Latvijas mājokļu vidē patlaban valda greizais līdzsvars jeb nesadarbošanās un palikšana pie nevienam neizdevīga „status quo”. Savukārt tās pārvarēšana varētu būt mūsdienu utopija. Ivita Ose atgādināja, ka sadarbības ideja kopējā labuma gūšanai nāk no apgaismības laikmeta. Jau 20. gadsimta sākumā Rīgas pašvaldība atbalstīja sabiedrības daudzveidību, lai veicinātu iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu. Uzsvars tika likts uz kooperatīvu būvniecību, atvēlot tai vislielāko pašvaldības atbalstu. Neskatoties uz to, lielākā daļa dzīvojamā fonda tika uzcelta par privātiem līdzekļiem (bez sadarbības).

Otrajā daļā bija vērojama liela publikas interese. Šie jautājumi atklāja neizpratni un mājokļu politikas atsvešinātību no realitātes. Vai mikrorajoni ir „nevietā”? Vai pilsētai nebūtu jāuzņemas atbildība par t.s. dzīvokļu kop-īpašniekiem jeb tiem, kas par dzīvokļa īpašniekiem kļuva privatizācijas rezultātā?

Laikmetīgās pilsētbūvniecības sākumasadaļā izskanēja trīs studiju darbu projektu prezentācijas. Arhitekts Matiass Madauss iepazīstināja ar septiņu Braunšveigas Tehniskās universitātes maģistrantūras studentu projektiem Mežciemā. RISEBA studentu koordinatore Aļona Purvlīce demonstrēja pavasarī notikušās darbnīcas rezultātus par 602. sērijas daudzstāvu dzīvojamās ēkas ilgtspējīgo renovāciju un pārvaldi Dzelzavas ielā 23. Arhitekts no Čīles Horhe Loboss prezentēja vasarā notikušās darbnīcas „5x5” rezultātus Purvciemā.

Matiass uzsvēra, kā Rīga ir mikrorajonu pilsēta. Nepieciešamība uzlabot mikrorajonus ir drīzāk uzspiesta tādā ziņā, ka ir grūti apzināt šīs aktivitātes virzītājspēkus. Septiņu projektu rezultāts savukārt ir pielīdzināms Tallinas Arhitektūras biennāles laikā notikušajām konkursam ar saviem mīnusiem un plusiem (par to RPAB rakstīja pagājušogad). Kā galveno mīnusu var minēt pārāk vispārējo projektēšanas uzdevumu un augstskolas nespēju akadēmiskajā kalendārā nodrošināt studentiem nepieciešamo izpētes laiku, lai labāk saprastu izstrādājamā attīstības plāna kontekstu. Par plusu ir uzskatāmi studentu centieni debatēt par to, kas ir konkrētā mikrorajona saglabājamais mantojums jeb saglabājamās vērtības.

RISEBA organizētā darbnīca, kuras tēma bija daudzdzīvokļu ēkas renovācija Dzelzavas ielā 23, apvienoja vairāku nozaru studentus: arhitektus, būvinženierus, ekonomistus, mārketinga speciālistus un energoefektivitātes ekspertus. Tāda starpdisciplināra pieeja ir šī projekta stiprā puse. Rezultātā var secināt, ka šāda uzdevuma izpildei iespējas ir jāapskata vismaz trijos līmeņos: ēkas galvenās norobežojošās konstrukcijas, telpu plānojums un ēkas daļas. Kombinējot iespējas šajos līmeņos, var nonākt pie interesanta rezultāta. Piemēram, renovējot izmantot lodžijas kā pasīvās ēkas elementu telpu vēdināšanai. Savukārt ziņojuma vājā puse bija tā prezentācija – vairāki šķietami veiksmīgi projektu risinājumi tika neatbilstoši pamatoti. Piemēram, jumta izmantošana iedzīvotāju vajadzībām tika prezentēta kā „publiskā telpa satikšanām”. Lai arī drīzāk tā būtu uztverama kā pusprivāta ārtelpa dzīvokļu īpašniekiem, kam nav savas ārtelpas dzīvokļos.

Horhe Loboss prezentēja darbnīcas rezultātus, kuras metodoloģija „5x5” ir izstrādāta arhitektūras studijā „Architecture and Human Rights”, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar dabas vai humanitāro katastrofu sekām. Mikrorajonu situāciju arhitekts uztver kā kaut ko analogu, jo, pēc arhitekta domām, pastāv zināms saspīlējums starp zemes un dzīvokļu īpašniekiem. Darbnīcā tika projektētas kompromisa iespējas, nosakot ēku un zemju savstarpējās attiecības. Projekta mīnuss ir tam atvēlētais laiks. Pluss ir tas, ka tika izveidots ietvars turpmākajam darbam: ar arhitektūras un pilsētbūvniecības projektiem meklēt izeju no īpašumtiesību sadrumstalotības un nelīdzsvarotības problēmas Rīgas pēckara mikrorajonos.

Šīs sadaļas diskusijā izskanēja doma, ka viena no lielākajām mikrorajonu problēmām ir neziņa, ko ar tiem darīt. Tomēr mūsdienās mikrorajoni izpelnās mazāk kritikas, un diskusija par to attīstību ievirzās racionālākā gultnē. Atklāts paliek jautājums, vai šim procesam var palīdzēt, veicinot diskusiju par saglabājamo telpisko mantojumu. Līdzīgi projektētājiem ir jābūt gataviem mēģināt izprast un atbildēt uz jautājumiem par sarūkošo pilsētu. Taču bez tā ir jāveicina arī izpratne par to, kas nosaka daudzstāvu dzīvojamo ēku nolietojumu, un jānoskaidro veidi, kā to noteikt.

Jautājumi, uz kuriem atbildes meklējiet šīs konferences materiālos

Konferences preambulā tika izvirzīti divi galvenie jautājumi stratēģiskajā un taktiskajā līmenī. Stratēģiskajā – kādi ir pašreizējās mājokļu vides trūkumi, un ar kādu domāšanas modalitāti par tiem ir iespējams runāt? Klupšanas akmens mājokļu vides veidošanā ir neveiksmīga sadarbība. Arnita Melzoba parādīja, kā to iespējams pārvarēt ar divu pakāpju stratēģiju: pirmajā – iesaistot sabiedrību, otrajā – projektējot papildu iespējas telpu izmantošanā. Savukārt, lai izvairītos no homogēnas vides un līdz ar to no mazākām iespējām, profesors de Jongs ieteica projektēt risinājumus un dažādot vidi vairākos mērogos, vismaz divos. Otrs jautājums – taktiskajā līmenī: atrast veidu, kā efektīvi un racionāli rehabilitēt un pārvaldīt daudzdzīvokļu ēkas un mikrorajonus.

  • Vispirms jānostiprina specifiskās īpašumtiesības – kad ēkas ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, bet zeme kopā ar piebraucamajiem ceļiem, pastaigu takām, auto novietnēm un citiem infrastruktūras elementiem – visa mikrorajona iedzīvotāju kopīpašums. Tas varētu mazināt spriedzi sabiedrībā, kā arī veicināt ēku un efektīgu un ilgtspējīgu teritorijas apsaimniekošanu. Horhe Loboss piedāvāja risinājumu: zemes īpašumtiesības ar ierobežotām vai bez apbūves tiesībām apmainīt pret apbūves tiesībām citur.
  • Divpakāpju pārvaldes nepieciešamību ieskicēja Tauri Tuvikene. Viens no svarīgākajiem izaicinājumiem ir dažādot pārvaldi atkarībā no vides mēroga (lieluma). Laba ilustrācija ir auto novietņu problēma – pilsētas ziņā ir noteikt to maksu, savukārt mikrorajona līmenī ir jānosaka stāvvietu skaits un izvietojums.
  • Esošās kopienas var sniegt atbildes uz daudziem jautājumiem par mikrorajonu mājokļu vides funkcionēšanu, bet, kā uzsvēra Kristīne Rolle, to nedrīkst izmantot, lai uzspiestu kādu attīstības ieceri – pagalma labiekārtojumu, ēku siltināšanu utt.

Ieteikumi nākamajām konferencēm

Ir skaidrs, kā veiksmīgai konferencei ir nepieciešams process, kurš organiski veido tās saturu. Patlaban akūti trūkst profesionālas un ieinteresētas sabiedrības spējas argumentēti debatēt, tāpēc 2015. gadā ieteicams rīkot uz debatēm orientētas darbnīcas un seminārus, iesaistot arī augstskolu studentus. Savukārt, veicot pētījumus, ir jāmeklē veidi, kā tos izstrādāt pamatīgāk ilgākā laika posmā.

Tāpēc nākamajās konferencēs ieteicams turpināt debates par mikrorajonu telpisko mantojumu. Sociālo zinātņu pārstāvjiem jāmēģina saprast sadarbības iespējas, kā arī sarūkošās sabiedrības fenomena loma telpiskajā attīstībā kopā ar citiem faktoriem. Arhitektiem un citiem pilsētbūvniekiem ir jāprojektē tādas formas un struktūras, kas atbilstu mūsdienu galvenajam izaicinājumam – pievienot videi kvalitātes, kuras neradīsies pašas no sevis.

Project supported by:

logo combo

 

 

www.norwaygrants.lv

www.norwaygrants.org

Projektu Nr. 4.3-24/NFI/INP-002 "Latvijas plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību teritoriālās attīstības plānošanas kapacitātes palielināšana un attīstības plānošanas dokumentu izstrādāšana"līdzfinansē Norvēģijas finanšu instruments